Psihoorganiskais aplis. Darbs ar ķermeni psihoorganiskajā analīzē.

      

Baiba Taube – Miķelsone

Žurnāls „Psihologijas Pasaule”2006/08-09

„Psihoorganiskā analīze” kā jēdziens un psihoorganiskā analīze (POA) kā virziens radies pagājušā gadsimta 70.-gados. POA pamatlicējs ir P.C.Boisens (Boysen), kurš zināšanas par ķermeni un tā nozīmi psihoterapijā apvienoja ar psihoanalīzes metodēm. No vienas puses POA teorētiskais un praktiskais darbs balstās uz psihoanalīzes un dažu psiholoģijas virzienu atsevišķiem konceptiem un ķermeņa terapijas veidiem: Z.Freids, K.G.Jungs (psihoanalīze);  V.Raihs, A.Lovens (rakstura analīze un veģetatīvā terapija); K.Rodžers (humānistiskā un transpersonālā psihoterapija); E.Berns (transakciju analīze); F.Perlzs (geštaltterapija); G.Boisena (Biodinamiskā psiholoģija), V.Šulcs (grupu terapija).

No otras puses, POA papildina jauna teorētiska bāze un metodika, ko izstādāja P.C.Boisens un kas ir atdzīta Eiropas Psihoterapijas asociācijā. Dažas no metodēm, ko izmanto psihoorgansikaja analīzē:

Attiecību trīs formas – unārā, duālā un ternārā;

„Primārais impulss”, kas ļauj izprast simboliskās pasaules strukturāciju un atklāt radošās iespējas;

Pieci soļi uz realitāti – „dzimšanas teorija” t.i.,  katrs mirklis ir jau nākamā mirkļa dzimšana;

Sensoloģija – darbs ar „dzīves līgumiem”, saistībām;

Psihoorganiskais aplis kā diagnostikas instruments;

Vārds „ķermenis” – ar nozīmi, ka katrs vārds ir izjūtams fiziski, ķermeniski.

Plašāk teorētiskie koncepti ir atspoguļoti žurnāla „Psihologijas Pasaule” 2005.gada decembra numurā.  Šobrīd vairāk iedziļināšos jautājumos, kā jāsaprot jēdziens „darbs ar ķemeni”psihoorganiskaja analīzē un pastāsīšu par psihoorganisko apli.

Pagājušā gadsimta 70.-gados izstrādātais P.Boisena psihoorganiskais aplis ir modelis, kur vienā funkcionalā vienība ir integrēti – organiskais, psiholoģiskais (simboliskais) un enerģētiskais aspekti. Savā būtībā biodinamiskās psiholoģijas orģinaliāte mazāk nozīmē izskaidrot, ka ķermenis un psihe veido vienu veselu, bet vairāk šo vienotību apliecināt izveidotajās metodēs un terapeitiskajā praksē.

Doto modeli simbolizē aplis: cikliski sekojošs personības attīstības process, drīzāk spirālveidīgs, kur pastāv mūžīga atgriešanās. POA terapeitu viedoklis – mēs psihoorganiskajā aplī izejam pa vieniem un tiem pašiem punktiem. Tā, piemēram, nav iespējams pilnīgi pārraut atkarību no mātes, tā ka mēs esam spiesti visu laiku atgriezties punktā 1 – pie mūsu vajadzībām. Saprotams, tas nav postulāts un klīniska pieredze POA psihoterapeitiem rāda, kurā punktā klients var būt „iestrēdzis” vai to noliedz. Psihoorganiskais aplis tiek izmantots gan kā diagnostikas modelis, gan kā darba instruments.

No punkta 1 uz punktu 6 – NO ATKARĪBAS UZ LIKUMU.

Pirmā daļa psihoorganiskajā aplī satur enerģijas ascendējošo (augšupejošo) plūsmu. Sākumā, punktā 1, cilvēks neatdala sevi no pasaules (mātes miesas), kur viņš tiek barots un piedzīvo pilnīgu atkarību no tās. Ejot tālāk, veicot ceļu līdz punktam 6, cilvēks ir izveidojis savu identitāti, atdalījies no otra – mātes un pasaules. Šajā gaitā viņš atrod savu personisko vēlmi. Nonākot punktā 6, cilvēks tiek pretnostatīts Likumam, – lai varētu realizēt savu vēlmi, viņam jāsastopas ar konfliktiem, sērām un aizliegumiem.

Punkts 1 – VAJADZĪBAS. Šo punktu raksturo frāzes – Es tieku barots. Man ir izsalkums. Man ir vajadzība pēc otra. Pirmsākumā, mītiski,  punkts 1 ir embrionālais, augļa stāvoklis, kur ķermenis tiek pilnīgi nests, apņemts, katra ādas šūna saņem ontoloģisku pieskārienu, kas dod eksistenci. Elpojot, tikt barotam, tikt nestam, – pilnīga atkarība no otra; izrietoši, gaisa un barības atteikšana ir nāvējoša. No tik totālas atkarības cilvēks uz visiem laikiem saglabā bailes un mūžīgu tieksmi pēc „pazaudētas paradīzes”. Tā rezultātā vēlāk parādās grūtības atzīt un nosaukt savu vajadzību un vēlmi būt saprastam un atbalstītam – bez prasīšanas un darīšanas. Tas, ko klients apzināti parasti apceras no šī posma, ir – es nebiju pietiekami pieņemts, mīlēts, glāstīts.

„Es”, „Tu”, „Viņš” punktā 1 nav diferencēti. Ir pilnīgs saplūšanas stāvoklis. Bez formas, bez robežām. Dzemdē pastāv organiska saplūšana (patstāvīga apvalka, siltuma un barības esamība). Vēlāk, pēc dzimšanas, mātes ķermenis ir tikai bērna ķermeņa turpinājums, bet šī klātesamība ir pārtraukta. Bieži vien bērns iepazīst iztrūkumu – mātes, piena un krūts klāt neesamību. Šī nepatstāvība radīs priekšnosacījumus savu personisko ķermenisko robežu izveidei. Veids, kā bērns reaģēs uz atdalīšanos/ separāciju (sauciens, kliedzieni, samierināšanās) no mātes, lielā mērā noteiks to, kā viņš reaģēs uz dzīves vajadzību apmierināšanu nākotnē.

Sastopoties ar klientu, kurš „iestrēdzis” šajā punktā, terapeita attieksmei ir jābūt beznosacījuma pieņemošai – dot bez prasīšanas. Tad klients spēs atkal atrast kontaktu ar savu „primāro impulsu”. Tomēr pastāv divi zemūdens akmeņi: klients var gribēt palikt šajā stāvoklī un ļauties terapeita „barošanai” –  tad, lai ļautu klientam pieņemt atdalīšanos/ separāciju, būtu jāpāriet no beznosacījuma atbalsta uz atbalstu, kas vērš viņu uz pasauli. No otras puses, kontransfēra līmenī, bīstami ir „ieslēgt” klientu saplūstošās attiecībās, kur terapeits „baro” pacienta vajadzības, jo reizēm patīkama ir sajūta, ka tu citam palīdzi, ka esi visvarens.

Punkts 2 – UZKRĀŠANA. Šo punktu raksturo frāzes – Man ir robežas. Tu mani saturi. Es krāju spēku. Šajā apļa punktā sāk formēties simboliskais apvalks, robeža, kas atdala „Es” no „ne – Es”. Tas ir kā krasti ezeram, kas satur ūdeni un ļauj tam uzkrāties. Tas, kas cilvekam ir izjūtams – tās ir robežas. Nepastāv ārējā pasaule vai, drīzāk, ārējā pasaule ir tikai šis apvalks: aiz tā nekas neeksistē. Tas ļauj uzkrāt enerģiju un sajust, ka tā ir mana.

Tieši šajā punktā sākas atdalīšanās/separācijas process. Ja bērns visu laiku ir mātes apskāvienos, tad rodas jautājums – kā no tā izkļūt, cik lielu telpu var iegūt atdaloties? Ja mātes un bērna robežas ir pārāk tālu, bērns „peld izplatījumā bez robežām”, viņš jūtas pazudis milzīgajā pasaulē. Tomēr simboliskais apvalks ne tikai ļauj akumulēt enerģiju, tas ļauj sajust otru, sajust savas robežas. Tas ļaus vēlāk veidot sava ķermeņa attēlu, savu identitāti.

Terapeita darbā ar klientu aktuāls ir jautājums – cik lielu telpu, brīvību terapeits dod klientam? Piemēram, ieildzis klusums var būt ekvivalents pārāk tālai robežai. Savukārt, pārāk bieža terapeita „iejaukšanās” var traucēt klientam „elpot”.

Punkts 3 – IDENTITĀTE, SPĒLE. Šo punktu raksturo frāze – Es tev blakus spēlējos. Runājot par identitāti šajā punktā, nozīmē runāt par ķermenisko robežu, kas bērnam dod apjausmu vai priekšstatu par savu fizisko ķermeni. Tā ir bioloģiskā identitāte. Bērns spēlējas ar savu ķermeni, sūkā savu īkšķi, skata savus pirkstus, pieskaras saviem dzimumorganiem. Izdalot skaņas, spēlējas ar savu balseni. Bērns spēlējas, viņa māte ir aizņemta ar citām lietām. Tikko bērns izjutīs uztraukumu, viņš varēs atgriezties mātes apskāvienos, lai drīz vien, nomierinājies, varētu atkal spēlēties.

Runājot par bioloģisko identitāti, tā ir sākums otra atdzīšanai. Spēle ir narcistiska. Labs piemērs ir bērna smieklu kliedzieni, kad pieaugušais atkārtoti paslēpjas aiz kādas mēbeles un pēkšņi atkal parādās. Cits piemērs: sākumā students zināšanas uzņem pasīvi, viņš tiek barots (punkts 1), zināšanas akumulē. Vēlāk pienāk brīdis, kad viņš sāk pats eksperimentēt ar to, ko apguvis.

Brīdī, kad katrs meklē savu vietu, ir svarīgi runāt par skatienu un balsi. Faktiski māte seko bērnam ar acs kaktiņu un bērns var ar vienu skatienu būt nomierinājies par faktu, ka viņa māte ir netālu. Tāpat var teikt, kad bērns ir saistīts ar mātes balsi – viņš var pasaukt un māte viņu var aizsniegt.

Punkts 4 – SPĒKS. Šo punktu raksturo frāzes – Es atbalstos pret tevi. Es cīnos ar/pret tevi. Diferenciācija starp pasauli pastiprinās un vienlaicīgi paver perspektīvu: ārpusē vairs nav tikai balsts, kas baro, apvalks, kas ļauj uzkrāt un pēc tam dod telpu narcistiskai spēlei, bet tā veido arī pretestību, šķērsli un atklājumus. Šķērslis ļauj cilvēkam sajust savu spēku pretojoties: atceramies slaveno frāzi, ap diviem gadiem, kurā bērns bieži saka „nē”. Tas ir arī „jā” kaut kam citam. Piemēram, tad, kad bērns mācās kāpt pa trepēm, viņš jūt reizē grūtības (pakāpties pa pakāpienu) un savu spēku, ja viņš to izdara. Lielais prieks, ko viņš pauž, kad tas izdevies, to labi pierāda! Arī tēlnieks, kurš kaļ skulptūru marmorā –viņš izvērtē savu spēku un tajā rod prieku.

Šajā punktā cilvēks apzinās, ka esmu kopā ar citiem, kopā ar pasauli. Šeit ir kustība – cilvēks ierauga otru. Ja no punkta 1 līdz punktam 3 „Es”, tad punktā 4 – „Es” – „Tu”. Sākas dialogs ar apkārtējo pasauli. Cilvēks ir mijiedarbībā ar sevi, tas dod viņam spēku. Taču visai bailīgi, jo apkārtējā pasaule var būt arī skarba vai atraidoša. Dažreiz apkārtējā pasaule cilvēkam saka „nē” – un tajā brīdī viņš nejūt savu spēku. Tomēr neliela pretestība ir nepieciešama. Kad cilvēks cīnās ar apkārtējo pasauli, viņš apzinās, ka ir arī citi, ir otrs cilvēks.

Šajā punktā terapeitiskajā darbā klients bieži meklēs šķērsli, izjautājot terapeitu. Terapeits var izvēlēties atbildēt, arī konfrontēt klientu, lai tas atrod savu spēku šajā konfrontācijā. Viņš var palīdzēt klientam atrast nozīmi šai cīņai, pret ko viņš vēlas iet.

Punkts – 5. SPĒJAS. Šo punktu raksturo frāze – Ļauj man sapņot, iztēloties. Tā ir cilvēka spēja „atvērt” iespējas, pirms tam, kad viņš izvēlējies vienu no tām. Parādās iztēte, fantāzija, spēks. Simboliskais tēls ir tieši tas, kas pavada vēlmi, laujot tai konkretizēties. Vēlme vizualizē mērķi. Es varu iztēloties visu! Tātad, punktā 5, cilvēks ir konfrontējies ar savu vēlmju objektu un savu spēju to relizēt. Pagaidām šis projekts nav realizēts. Viss joprojām ir iespējams: attiecībā uz mājas plānu, ko es vēlos būvēt, pietiek ar dzēšgumijas pieskārienu un pāris zīmuļu uzmetumiem, lai pievienotu vēl vienu istabu vai terasi. Šajā punktā vēl nav laiks uzdot jautājumu par šīs mājas finansējumu, ļauj man sapņot

Terapeitam jāizprot – vai klients atļauj sev sapņot? Vai arī „apstādina” savu sapni – tas nevar būt! Vai arī „iestrēgst” šajā punktā un neiet tālāk – uz savu mērķu piepildīšanu.

Punkts 6 – IZVĒLE/ KONCEPCIJA. Šo punktu raksturo frāzes – Vai tas ir tas, ko es vēlos? Vai es to sasniegšu? Līdzīgi kā ar svariem, šeit sasniedzam līdzsvara punktu – īslaicīgu apstāšanos starp projektu un realizāciju, kur atgriešanās vairs nav iespējama. Visas iztēlotās iespējas iepriekšējā punktā tiks konfrontētas ar vēlmi (vai tas tiešām ir tas, ko es vēlos?) un vai konfrontētās vēlmes vat tikt realizētas realitātē?)? Šeit ir arī vieta ambivalencei, šaubām. Apstāšanās punkts ir nepieciešams pirms katras izvēles. Punkts 6 atbilst apzinātas izvēles brīdim. Ir konfrontācija starp simboliskajiem un reāliem tēliem.

Tas ir arī punkts sērām, pie tam dubultām, jo izvēlē jāatsakās no visām pārējām iespējām, kā arī punktā 5 izsapņotais projekts ne vienmēr būs perfekts. Realitāte ne vienmēr atbilst tam, kā bija iecerēts. Tas skar jebkuru jautājumu par izvēli. Piemēram, stājoties augstskolā, izvēloties vienu, ir sēras, jo es atsakos no iespējas studēt citās augstskolās. Līdzīgi  ir attiecībā pret otru cilvēku, kad satiec otru tik radikāli atšķirīgu no sevis. Tās ir sēras par saplūšanas stāvokli ar otru, kuru tu atdzīsti. Tieši šī atdzīšana ļauj satikt otru: pāreja sevī ietver darbību, kustību pretī otram.

Savā ceļā no punkta 1 līdz punktam 3 ir kā bērns, kas atdalās no mātes, un to veicot, viņš balstas uz tēvu – punkts 4. Tagad ir nepieciešams atdalīties/ separēties arī no tēva, lai dotos pasaulē.

Šādi POA tiek aplūkota kārtība: no punkta 1 līdz punktam 6 – piespiesta gaita no mātes līdz tēvam un no tēva līdz pasaulei. Šī kārtība ir arī izkārtojums, tas ir LIKUMS.

Visiem cilvēkiem vēlme ir daudz lielāka par to, ko var sasniegt un tāpēc punktā 6 ambivalence ir vienāda ar eksistences bailēm. Šajā punktā „Es” ir izveidots, dualitāte sasniedz savu maksimumu, šajā punktā tiekas vēlme, sēras un Likums.

No punkta 7 uz punktu 9 – NO DUALITĀTES UN ORGONOMIJU

No punkta 1 līdz punktam 3 psihooraganiskajā aplī pastāv tikai „Es”, pasaule ir nediferencēta. Punktos 4 un 5 ir duālas attiecības – „Es” – „Tu”. Tātad, līdz punktam 5 attiecības ir nestabilas. Šādā gadījumā trešais parādās kā loģiska nepieciešamība, lai piešķirtu zināmu stabilitāti duālajām attiecībām – lai divi varētu izvairīties no cīņas līdz nāvei vai no saplūšanas.

Punkts 7 – IZPAUSME/ EKSPRESIJA. Šo punktu raksturo frāze – Nāc skriet ar mani! Šajā punktā kustība  ir „iet pretī”, kā priecīgs bērns skrien ar atplestām rokām pretī cilvēkam, kuru mīl. Izvēle ir izdarīta un brīvība ir iegūta. Šeit tāpat kā citos punktos nevajadzētu iet pārāk ātri: tas ir darbošanās laiks. Prieks izmantot savu spēku. Šeit ir dualitāte, kas tiecas uz harmoniju: cements un smiltis sajaucas un sasaistīs akmeņus.

Cilvēks dodas pie otra, lai darītu kaut ko kopā. Gaidāmā atbilde no otra var skart dziļi, un ne tik ļoti… Izpausties – tas ietver sevī risku izjust tukšumu, varbūt saklausīt „nē”. Tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks ir pietiekami stiprs, lai samierinātos ar iespējamo noraidījumu un ir spējīgs vēlreiz uzdrīkstēties realizēt ieceri. Šis otrs var būt cilvēks, kuģis, māja… jebkas. Pasaule var dažādi attiekties pret to, ko subjekts ir iecerējis. Piemēram, bērns rāpjas uz krēsla un to sašķiebj, – krēsls apgāžas. Bērnam šis otrs ir krēsls, bērnam ir „kontakts” ar krēslu, ka tam nav tiesību apgāzties. Bet krēslam ir „kontakts” ar grīdu – turēties. Tas apgāžas, ja to sašķiebj. Ja vēsture atkārtojas vairākas reizes, bērns izdarīs secinājumu, ka viņš var veidot uzticēšanos krēslam, uz tā paliekot stāvus. Pastāv iespēja, ka bērns izlemj, ka visi krēsli ir bīstami vai arī, ka visur rāpties ir ļoti bīstami vai pat, viss ir bīstams. Varbūt tad bērns pats ar sevi izveidos sekojošu „kontraktu”: ja es neko nedaru, man nebūs sāpīgi.

Punkts 7 ir ekspresijas un realizācijas punkts – tagad es zināšu vai pasaule atbildēs manām gaidām. Tāpēc šajā punktā ir ne tikai vecie „kontrakti”, bet veidojas arī jauni. Izpaužot savu vēlmi, es parādos un atveros otram. Tas ir primārais impulss, kas izpaužas – es vēlos ar tevi pastaigāties vai sekundārā reakcija – man nepatīk staigāt, vai kompromiss – es pastaigāšos viens…

Ja pastāv iztrūkums pirmajos apļa punktos, ekspresija ir apgrūtināta vai bloķēta. Lai varētu izpausties, ir nepieciešams sajust savas vajadzības, sajust pietiekami daudz spēka, apgūt šo cīņu un pieņemt to, ka otrs var pateikt „nē”.

Punkts 8 – JŪTAS. Šo punktu raksturo frazes – Mēs esam viens. Mums ir labi. Varētu teikt, ka vēlme ir izpausta, darbība realizēta, nekas vairāk nav jāsaka, atliek plūkt augļus no šīs darbības un apmierinātība nāk pati par sevi. Punkts 6 ir šaubu punkts, 7 – dialogs, kas vēl var ciest neveiksmi, bet punktā 8, ja tas ir sasniegts, sākas pilnības stāvoklis, kur cilvēks ir savienībā ar savu darbību.

No visas sirds cilvēks ir izteicis to, ko vēlas. Pasaule ir teikusi „jā”. Viņš ir ieguvis to, ko vēlas, varbūt ne pilnībā. Tas, kas piedzīvots šajā labvēlīgajā situācijā ir piepildījuma jūtas un pārliecība, ka otrs cilvēks var pieņemt šīs jūtas. Svarīgākais šeit cilvēkam ir kopība ar savu vēlmi, ar to, ko viņš izpauž un nepiespiesta tīrība izpaustajās jūtās.

Punkts 9 – ORGANOMIJA. Šo punktu raksturo frāze – Man ir labi vienam pašam. Organomija – V.Raiha termins, kas apzīmē labsajūtu un baudu, kā fizisku, tā arī emocionālu. Par piemēru ņemot zemenes brīnišķo garšu, kas dod viļņveida baudas sajūtu pa visu ķermeni vai patīkama atpūta pēc gara pārgājiena kalnos. Organomiju var sasniegt, savienojot sirdis un ķermeņus mīlestībā.

Iepriekšējā stadijā vēl pastāv dualitāte. Šeit, pretēji, nekas nevar iztraucēt mieru, jo vairs nepastāv ārējā  pasaule. Tas ir neatkarīgas labsajūtas stāvoklis. Protams, nav tā, ka objektīvs notikums nevarētu notikt. Runa ir par indivīda iekšējo pieredzi, šajā momentā nav iedomājams satraukums. Tas ir prieka, vibrācijas stāvoklis, pēc kā atkal uznirst jauna vajadzība un būs jāuzsāk jauns aplis.

POA darbs ar klientu tiek balstīts uz ciešu saikni starp koncepciju – cilvēka racionālo apziņu, garīgo pasauli, kā arī neapzināto pasauli, kas eksistē kā iekšējie tēli, sapņi un vīzijas un ķermeni, t.i., no koncepcijas uz ķermeni un otrādi. Tas nozīmē: ja tiek strādāts konceptuāli, agri vai vēlu procesā iesaistās arī ķermenis, lai uzkrāto pieredzi īstenotu.

Pieskāriens. Tā pielietojums psihoterapijas procesā.

Pēc teorētiskā apraksta par psihoorganisko apli, vēlos dalīties savā psihologa un psihoterapeita pieredzē bērnu namos, kur terapijā pielietoju pieskārienu.

Runa ir par sešpadsmit līdz divdesmit viena gada vecuma jauniešiem, kuri pārsvarā ir dažādu Latvijas speciālo skolu audzēkņi – jaunieši ar sociālām un mentālām problēmām (dg. Viegla garīga atpalicība, uzvedības traucējumi, intelekta traucējumi u.c. ). Jāatzīmē, ka tas attiecas ne tikai uz augšminētiem jauniešiem, kuriem ir apstiprinātas diagnozes, bet vispār uz jauniešiem, kuri dzīvo šajās iestādēs.

Praksē esmu novērojusi, ka šie klienti bieži vien nav spējīgi formulēt savu vēlmi, pat ne to sajust. Psihoterapijas procesā, pielietojot pieskārienu, darbu ar ķermeni, viņi nonāk kontaktā ar izstumto zemapziņā – neveiksmēm, triecieniem, negatīvu dzīves pieredzi. Pieskāriens rada drošību. Vingrinājumi ar ķermeni rada emocionālu pārdzīvojumu un svarīgu iekšējo pieredzi, kas tiek „ierakstīta” ķermenī. Līdz ar to parādās uzticība savām sajūtām un pakāpeniski rodas pozitīvs priekšstats par sevi.

Kā augstāk tika aprakstīts, punkts 1 psihoorganiskajā aplī ir vajadzības punkts, klients šeit atrodas stāvoklī, kurš atgādina augļa stāvokli. Tā ir visdziļākā atkarība. Apļa punktos 1 un 2 darbam ar ķermeni ir svarīga vieta. Ja tas tiek pieņemts, atkarība no otra vairs nav tik liela, bet veidojas mierīga pārliecība, ka par viņu parūpēsies. Šī uzticēšanās dzīvei dod pietiekami daudz spēka, lai pārvarētu šķēršļus, ar kuriem saduras vēlmes ceļā uz piepildījumu.

No savas peroniskās prakses varu teikt, ka šis process ir ļoti ilgstošs un lēns, it īpaši, ņemot vērā šo jauniešu bieži vien traumatisko pieredzi visagrīnākajā kontaktā ar māti. Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pirmām kārtām, nodibinātu stabilu emocionālu piesaisti un pēc tam veiktu terapeitisko darbu šajos punktos, kur klients var pilnībā uzticēties un paļauties uz terapeitu.

Terapeits var saskarties ar zināmām grūtībām, kad šajā nediferencētajā stāvoklī, kur robežas ir izplūdušas, terapeitam vienlaikus ir „jāsaplūst” ar klientu (kas ir ļoti nepieciešams) un tajā pašā laikā viņš nedrīkst „pazaudēt” sevi, savas robežas.

Terapeitisks pieskāriens tiek pielietots ar mērķi un tas ir brīvs no jebkādas personiskas terapeita intereses. Tas pastiprina sajūtu, ka psihoterapeits ir kopā ar klientu. Tā psihoterapeits parāda empātiju un atbalstu. Maigs pieskāriens apliecina – tu eksistē, tevi mīl un par tevi rūpējas. Vēlos uzsvērt, ka pieskāriens terapeitiskajā darbā ar klientiem nav tikai fizisks – tas var arī būt:

  • Skatiens. Acu kontakts. Mēs sakām, ka acis ir dvēseles spogulis, „logs” uz klienta iekšējo pasauli, jo tas parāda, kā viņš jūtas. Bet kā jau visi logi, tie var būt aizvērti vai atvērti. Acu kontaktam ir liela nozīme terapeita un klienta attiecībās. Tas ne tikai palīdz uzzināt, kas notiek konkrētajā brīdī, bet arī nodrošina klientam dziļu pārliecību, ka terapeits ir ar viņu.
  • Elpošanas sinhronizācija. Terapeits sesijas laikā sēžot pretī klientam, saskaņo savu elpošanu ar klienta elpošanu. To pielieto arī vingrinājumos.
  • Vārds kā pieskāriens. Darbs ar pieskārienu, ja aplūko psihoorganisko apli, tiek izmantots visos tā veidos. Tas var būt gan kā konfrontācija, gan kā atbalsts, gan spēle, jo pieskāriens var būt tik dažāds – gan fizisks, gan skatiens, gan vārds.

Darbs ar ķermeni no terapeita puses prasa īpašu uzmanību, jo jāņem vērā klienta (it īpaši bērnu nama audzēkņa) bērnības pieredze – viņš var būt atstāts dzemdību namā jau pēc dzimšanas, bioloģiskā māte grūtniecības laikā var būt lietojusi alkoholu vai narkotiskas vielas, kā arī dažādi citi iemesli kādēļ viņš nav varējis dzīvot ģimenē (vecāku nāve, apcietinājums, alkoholisms, vardarbība). Līdz ar to, veicot vingrinājumu, kur ir fizisks ķermeņa kontakts, tas var beigties ar intensīvu emocionālu regresiju un apziņā var nonākt pat pilnīgi neapzinātas traumatiskas situācijas. Tāpat jāņēm vērā arī tas, ka klienti ir bieži mainījuši ārpus ģimenes audzināšanas un aprūpes iestādes (pat pieces, sešas reizes), un katrā no šīm iestādēm bieži vien ir izveidojusies emocionāla piesaiste kādam no darbiniekiem. Ir bijuši arī adopcijas un tās atcelšanas (par 2 reizes ) gadījumi, kad bērns vai jaunietis ir atkārtoti nokļuvis ārpus ģimenes aprūpes iestādē. Ja klients nespēj pieņemt un sajust savus traumatiskos bernības notikumus, tad kā aizsargmehānisms var rasties disociācija.

Terapeita atbildība.

  1. Terapeitam, kurš terapeitiskajā procesā pielieto pieskārienu, ir jābūt profesionāli kompetentam;
  2. Klienta atkarība no terapeita var pieaugt;
  3. Terapeits var pārāk ilgi un pārāk dziļi uzturēt klienta regresiju;
  4. Terapeitiskajam pieskārienam jābūt brīvam no jebkādas personiskas terapeita intereses;
  5. Terapeitam jāzina kādam mērķim viņš izmanto pieskārienu un, ko no tā gūs klients;
  6. Jebkurā gadījumā psihoterapeits, piedāvājot vingrinājumu, kur tiek pielietots pieskāriens, klients var un drīkst pateikt „nē”.

Ievērojot šos nosacījumus, pielietojot pieskārienu terapeitiskajā procesā, terapijas efektivitāte ir acīm redzama.